Kāpēc cilvēkiem patīk ekstrēmais sports?

Dažiem cilvēkiem var būt ilgstošs pieņēmums par ekstremālajiem sportistiem, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Protams tā teikt ne vienmēr ir pareizi. Ir iespējams atrast dažādus citus izskaidrojumus par to, kāpēc ir konkrēti cilvēki, kuriem labāk patīk šāda veida sports.

Negatīvo uzskatu par to, ka cilvēkiem, kuriem patīk vai kuri nodarbojas ar ekstremālo sportu kaut kas ir ārpus normas ir iespējams atrast arī pētījums. Viens no pētniekiem Ēriks Brijmers (Eric Brymer) no Apvienotās Karalistes, ir redzējis šādu attieksmi lielāko daļu viņa karjeras. Kāpēc vēl kāds labprāt piedalās kādā darbībā ar augstu riska pakāpi? Kas varētu motivēt šāda veida uzvedību? Kā norāda akadēmiskā literatūra, ekstrēmo sporta veidu sportisti alkst adrenalīnu un apdraudējumu.

Motivācija ir saistīta ar vēlmi izzināt, it īpaši, ja runa ir par spēlēm, ko sabiedrība uzskata par bīstamām. Viens no piemēriem būtu atbilde uz jautājumu kāpēc kāpt Everestā? Daudziem no mums nav labākas atbildes par to, kāpēc mēs gribam iekarot krāces vai kalnu virsotnes par to, ka tās vienkārši tur ir. Parastajiem cilvēkiem, kuriem nav interese par ūdenskritumu ūdeņiem, tas ir viegli redzēt, kā citi var nonākt dzīvības apdraudējuma priekšā.

Brijmers pirms piecpadsmit gadiem Liverpūles universitātē pabeidza maģistru sporta psiholoģijā un strādāja pie piedzīvojumu nometnes, kad viņš saprata, ka šis uzskats dominē šajā jomā. Viņš zināja diezgan daudz cilvēku, kas piedalījās ekstrēmo sporta veidu augstākajā līmenī – lielākā daļa cilvēku bija ļoti uzmanīgi un ieguldīja daudz laiku, lai attīstītu savas prasmes. Viņš arī pazina cilvēkus, kuri bija augsti kvalificēti uz ūdeņiem. Tāpat arī starp kalnos kāpējiem un nirējiem viņš neredzēja daudzus, kas izturējās ar neuzmanību pret savu likteni.

Kopš tā laika Brijmers veltīja savu karjeru pētījumiem, lai izprastu, kas vada ekstrēmos sportistus. Viņš ir eksperts šajā jomā, kā arī apgalvo to, ka ārkārtīgi sportisti neuzņemas darīt to riska vai adrenalīna dēļ No intervijām ar desmitiem sportistu, Bjjers un viņa līdzautors Roberts Šveicers atklāja, ka ekstrēms sports, tā vietā, palīdzēja dalībniekiem justies tuvāk dabai, vairāk apzināties sevi, būt mierā ar sevi un apkārtējiem. Tas ir neiedomājams aspekts, ko cilvēkiem ir grūti aprakstīt.

Šis “neizskaidrojamais” iespaids uz raksturu var izskaidrot, kāpēc pētniekiem ir bijis tik grūti izprast, kāpēc mēs piedalāmies tā sauktajos riskantos sporta veidos. 70. gadu sākumā psihologi izstrādāja sajūtu skalu. Kopš tā laika pētniekiem bija vieglāk koncentrēties uz ekstrēmo sporta veidu aizraušanos. Pētnieki vairāk pētīja ekstremālu sportistu ģenētiku, pārbaudot, vai iedarbība uz augstu testosterona līmeni veicina vēlmi uzņemties risku vai mēs esam dzimuši ar “piedzīvojumu” genotipu. Bet, meklējot to, kas atšķiras no “parastajiem ļaudīm” ārkārtējos sportisti, tiek ignorēta galvenās tendences: pēdējos trīsdesmit gados aizvien populārāki ir piedzīvojumi un ekstrēmie sporta veidi. Kamēr dalība tradicionālajos komandas sporta veidos samazinās, kalnos kāpšana, sērfošana un braukšana ar kajaku ir piedzīvojuši rekordlielu pieaugumu.

Kā viens no visspēcīgākajiem motīviem ir kaut kas ko katrs sportists zina: šie sporta veidi ir grūti un no centiem tiek iegūts liels gandarījums un apmierinātība par to, kas ir pārvarēts, sevišķi pēc simts neizdevās mēģinājumiem. Kādam var joprojām likties sarežģīti izprast ekstremālo sportu piekritējus, taču tie, kuri ir tos kaut reizi pamēģinājuši, noteikti var pateikt daudzas labas lietas par savu izvēli un ko katrs no var iegūt.

Categories: cityclimbers Sports